Sveiki!

Reklāmstāsts balstīts uz patiesiem notikumiem.
May 17, 2018 | Kategorija: Gaisma
Svanildas stāsts.
Svanilda lēnam, ieelpojot ceriņus, dodas uz darbu. Viņai patīk iet caur pagalmiem, jo tad var vairāk izjust dabas mainīgumu. Bērnība pavadīta mazpilsētā, redzēt un sajust apkārtnes skaistumu ir meitenes nepieciešamība. Pilsēta ar savu trauksmi, steigu un svešiem ļaudīm tagad ļauj justies vienai ar savām domām, kas Svanildai ļoti patīk.
Mazpilsētā izejot ārā no mājas, tu nokļuvi paziņu, draugu lokā. Ja ierodas kāds svešinieks, īsā laikā viņš tiek atpazīts un daļai iedzīvotāju bija jau savs viedoklis par viesi. Tolerance neizteikt savu viedokli, ja to neprasa, izpalika. Iedzīvotāju dienas un nedienas bija visiem kā uz delnas. Savukārt lielpilsēta ir vieta, kur Svanilda var nepārtraukti domāt, sapņot, ejot savās gaitās. Pastaigājoties pa dzimto pilsētiņu, jau pēc dažām minūtēm kāds sveicināja un sniedza kaudzi informācijas un jautājumus :„Kā tev iet? Redzēji jau no paša rīta pielikušos Jurģi zem soliņa? Tas taču ir ārprāts! Nu vai tad tiešām Alise nevar izlikt to pļēguru no mājas ārā!” Alkoholisms, smagas slimības, bezdarbs un sānsoļi bija temati sarunās ar pretīmnācējiem.
Lielpilsētas pagalmi, kā jau tas maijā pieklājas, pilni ar ziedošajiem ceriņu krūmiem. Svanilda ierauga neparastas krāsas sķirni – maigi rozā ziedi satupuši lielās kaudzēs uz smalkiem kātiņiem. Meitene paskatās apkārt un nolauž dažus zariņus. To spēcīgā smarža atgādina skolas laiku – mukšanu no stundām un klaiņošanu kopā ar Jurģi pa skolas parku, kurš bija bagāts ar ceriņiem. Romantiski saviļņojošās pastaigas bija pirmās mīlestības jūtu uzplaiksnījumi.
Jā, tieši Jurģis asocējas ar ceriņu smaržu un krāsu. Maigie pasteļtoņi atgādināja pirmās mīlestības maigumu un trauslumu. No klases puišiem Jurģis izcēlās ar savu izteikto vīrišķību un aso prātu. Daudzām tas patika, taču uzmanību viņš pievērsa Svanildai. Pastaigas un sarunas par dzīvi bija skolnieces gaidītākie brīži. Ģimenes laime ar gaišo puisi jau bija ieplānota un sapņu saraksta augšgalā bija uzrakstīts – apprecēties ar Jurģi. Taču dzīvē viss izvērtās savādāk. Skolas laika simpātija negaidīti ātri pēc skolas beigšanas apprecējās ar Alisi, kaimiņu meiteni. Abiem drīz piedzima dēls. Jurģa sapņi par jurista profesiju ātri pagaisa, palika mēģinājumi nodrošināt savu ģimeni. Tas īsti neveicās, Alise pati uzņēmās šo nastu. Sajuties nevajadzīgs, simpātiskais vīrietis mierinājumu atrada alkoholā.
Svanilda kavējoties atmiņās jau ir atnākusi līdz birojam. Šodien sarunāta tikšanās ar mājas īpašnieku, lai apspriestu telpu īres noteikumus. Sarunās viņai bija jābūt nelokāmai un jāpanāk vienošanās par zemāku īres maksu. Īpašnieks bija gados vecs, nepārtraukti smēķējošs, mazliet kurls večuks. Svanilda ir pilnībā gatava sarunām – spilgtāk uzkrāsojusies, jaunās blūzes izgriezums bija dziļāks kā ikdienā nēsātajām – lai arī gados – tomēr vīrietis paliek vīrietis un uzmanību tādā veidā var novērst. Pārbaudīta vērtība. Ar ceriņiem rokās viņa skaļi pieklauvē pie durvīm, večuks bija mazliet pakurls. Durvis atvērās un.... durvīs parādās gara auguma, ogļmelniem matiem jauns, bāli nesimpātisks vīrietis un sniedz roku viņai sacīdams:
„Labdien, Jurģis Liepkalns, Ādama Liepkalna dēls. Tēvs ir sasirdzis un domāju, ka turpmāk pārņemšu visus viņa pienākumus. Lūdzu ienāciet un apsēdieties!”
Tas tik bija pavērsiens! Večuka vietā Jurģis, pilnīgs pretstats viņas Jurģim, bet atkal Jurģis. Mirkli uzjundija pārdzīvotā zaudējuma vilnis. Svanilda uzmanīgi apsēžas, lai no dziļā izgriezuma neizkristu ārā tas, kas bija jāredz savārgušam, puskurlam, vājredzīgam večukam. Sajūta bija kā bordeļa pirmajai zvaigznei, iznākot dienasgaismā. Mazliet apjucis izskatās arī Liepkalns Juniors. Acis šaudās apkārt, lai neskatītos uz spilgto sievietes ārieni. Pildspalva nervozi virpinās starp pirkstiem.
Mirkli paskatījies uz viešņu, viņš uzsāk sarunu:
„Jūs esat Svanilda Svensone un nākat apspriest īres maksu, ja pareizi esmu sapratis?”
„Jā, tā ir. Lūdzu, ceriņi, jūsu tēvam! Nododiet sveicienus, ceru, ka nekas nopietns un slimība drīz atkāpsies. Jums ceriņi patīk?” Jāmēģina mīkstināt Jurģa nopietno skatienu, Svanilda nodomā.
„ Paldies! Patīk ceriņi, tikai nezinu, kur tos tagad likt..” Garais stāvs pieceļas un acis nelielajā telpā meklē kaut ko.
„Gan jau kādu trauku atradīsim. Nezināju, ka Liepkalna kungam ir kāds radinieks. Kaut gan neesmu nekad arī jautājusi. Par lietu runājot - gribēju lūgt nelielu atlaidi vasaras mēnešiem. 50Eur.” Izmantodama īpašnieka apjukumu skaļi, it kā draudētu briesmas nepiekrišanas gadījumā, iesaucas meitene.
Uzmetis skatu izgriezumam, Juniors tikpat skaļi atbildēja :”Tā ir liela summa atlaidei. Kāds ir iemesls lūgumam?”
„Gribam iegādaties LED spuldzes veikalam, lai ieekonomētu elektrību,” jau klusāk skanēja atbilde.
Ieraudzījusi lielo večuka tējas krūzi, Svanilda metās uz kabineta pretējo stūri, lai atvieglotu Jurģi no ceriņiem. Neveikli apgriežoties nelielajā kabinetā viņa atdūrās pret lielā stāva krūtīm, nejauši trāpot ar krūzi pa vīrieša zodu. Krūze izradās ir stiprāka kā jaunā īpašnieka zods.
„Lūdzu, piedodiet, vai ļoti sāp? Ceru, ka neuzpamaps, it kā nevajadzētu...Vai te ir kaut kas auksts?...Ā, re kur vēl viena krūze, tai vajadzētu būt vēsai, es pielikšu pie sasistās vietas...” Svanilda runā, runā un tur krūzi pie sasitās vietas. Izgriezums ir tuvu Jurģa sejai, apjukušās acis skatās tur un pēc ieilguša klusuma dzirdams :”Es jau tāpat būtu atlaidis to īres maksu, nevajadzēja nemaz sist. Tēvs stāstīja, ka jūs esat uzticama, laikus maksājat īri un, ja ir kādas problēmas, esat atklāta. Arī par gaumīgo ģērbšanos tēvs jūs slavēja,” mazliet pasmaidīdams, Juniors teica. Smaids, izpūrušie mati un neveiklā situācija pārvērta Jurģi no „sausiņa” par simpātiski-asprātīgu vīrieti.
„Atvainojos arī par apģērbu, šo manipulēšanas veidu izlasīju kādā žurnālā, un man likās, ka tieši ārējā izskata dēļ, sasniedzu rezultātu. Ikdienā es tiešām ģērbjos gaumīgi, atturīgi un fizisku spēku izmantoju tikai galējos variantos. Starp citu, varbūt beidziet tagad skatīties jūsu tēvam domātajā izgriezumā!” smaidot atcirta simpatiskā kliente.
Nākamajā gadā Svanilda veda savu vīru Jurģi rādīt savas mazpilsetas skolas ceriņu šķirnes. Pamazām, risinot dažādus namsaimniecības problēmas, abi bija satuvinājušies un iemīlējuši viens otru.
Sapņi piepildās sajūtās – sajūtās tādās, kas apņem ieelpojot ceriņu smaržu un redzot maigi rozā toni.


Portāla izstrāde: